No rīta cēlāmies un ripojām tālāk. Not much to tell, anyway. Atkal kalni, atkal viss bez steigas.
Vietnam 5 - Cycling
Skats no viesnīcas loga
Šo, droši vien, ēd viesi
Viesnīcas darbiniece
Vēl viena, kautrējas
Neiztrūkstošais baldahīns
Skats uz vienu pusi
Un uz otru
Lūk, tāda tā ir, mūsu viesnīca
Pabrokastojām pazīstamā ēdnīcā
Pie ēdnīcas ieejas āzis, nevienu tas nepārsteidz
Iekšā gan – bērniņš, tikai visiem pofig
Pilsētas zīme, tur arī nosaukums ir, ja nu kāds brauks
Briesmas!
Skati
Skarbā govs
Ceļi arī
Riktīgi dubļi
Parasta vietējo attieksme, viss ir lieliski un brīnišķīgi
Uzmanību, odi!
Visur pārdod zaļo tēju pudelēs, šī konkrētā ir tāda nekāda
Tas esmu es Rimi ķiverē un ar Austrijas karoga krāsu galvas lenti, Latvijas karoga trūkuma dēļ
Amerikāņiem šādos kalnu biezokņos jau sākotnēji nekas nespīdēja, un tie taču pat nav džungļi
Vietām vienmuļi
Vietām ne
Te viss daunhila faniem
Un vienkāršajiem mirstīgajiem
Labākais terases paraugs, kāds man ir
Parasta kruta māja 
Būvē ceļu, rokas pamatīgi
Kur nu tur Daugavai!
Šī ir zāļu tēja, domāta cienītājiem. Es esmu cienītājs.
Iebraucām ēdnīcā paēst
Vienu no viņām sauc Huong, kuru tieši un kā tas lasās, neatceros
Saku taču, Daugava atpūšas
Lūk šī zaļā tēja gan ir laba (cik nu var būt labs dzēriens ar cukuru un konservantiem)
Lieliska laiva
Šādu skatu dēļ es uz Vjetnamu arī devos
Dārzeņus te ēd visi un vienmēr
Jūras veltes arī
Vienkārši dievinu, kad pilsētas vidū ir tāda piemīlīga dzelzceļa pārbrauktuve
Man vispār ļoti patīk dzelzceļi, lūk tā.
Visur motobaiki un cilvēki 
Atbalsta mūsu braucienu
Kam nav motobaika, tam jājūdzas iekšā
Atkal parasta māja, tiesa, ļoti liela 
Atkal brīnišķīgas terases
Atkal serpentīns vai vienkārši kalnu ceļš
Uzbraucām virsotnē
Te bija labi. Pirmkārt, pacienāja ar kaut kādu rozā zāļu tēju. Otrkārt, pateica, ka tālāk ir tikai uz leju, respektīvi esam pārejā. Diemžēl jau satumsa, kas nekādu prieku neradīja.
Onkulis parādīja, ka tēja, ko es dzeru, ir taisīta no koka (zemāk foto ir)
Atpūšamies
Tas ir tas koks, no kura taisīta tēja (auksta, pēc garšas tāda nekāda, bet tas tāpēc, ka bez cukura)
Lūk, arī pati tējiņa
Visi velk no bongiem
Diemžēl pilsētā nokļuvām jau pa tumsu, pa sliktu ceļu ar bedrēm un dubļiem, kā arī ar ne to labāko apgaismojumu (izņemot mani). Kuru reizi jau pārliecinos, ka lukturis šādos braucienos ir obligāts, un aizmugurējais arī.
Ar viesnīcu iznāca smieklīgi. Par laimi, neskatoties uz vēlo stundu, cilvēki uz ielas vēl trāpījās. Mēs viņiem jau ar zīmēm rādījām, ko mums vajag, uz ko viņi rādīja uz priekšu pa ceļu. Tā mēs līdz viesnīcai arī tikām. Tā strādāja, iekšā dega gaisma, taču neviena nebija un parādes durvis bija ciet. Nācās zvanīt pa telefonu, kurš ar lieliem cipariem uzrakstīts uz izkārtnes. Otrā galā angliski nemācēja, bet saprata pietiekami.
Kāpēc saprata? Tāpēc, ka zvanīju es uz pretējo ielas pusi. Es jau tā arī domāju, ka vajag sākumā pieiet pajautāt tur, bet nez kāpēc izdom