No rītiņa mēs piecēlāmies un aizripojām. Not much to tell, anyway. Atkal kalni, atkal viss nesteidzīgi.
Vietnam 5 - Cycling
Skats no viesnīcas loga
[vairāk]
Te laikam viesi ēd
Viesnīcas darbiniece
Vēl viena, kautrējas
Nemainīgais baldahīns
Skats uz vienu pusi
Un uz otru
Lūk tāda viņa ir, mūsu viesnīca
Pabrokastojām pazīstamajā ēdnīcā
Pie ēdnīcas ieejas āzis, nevienu tas nepārsteidz
Iekšā gan — sīkais, bet visiem pofig
Pilsētas zīme, tur arī nosaukums ir, ja nu kāds brauks
Briesmas!
Skati
Skarbā govs
Ceļi arī
Dubļi
Parastā vietējo attieksme, viss ir skaisti un brīnumaini
Uzmanību, odi!
Visur tiek tirgota zaļā tēja pudelēs, konkrēti šī ir tāda nekāda
Tas esmu es Rimi ķiverē un ar Austrijas karoga krāsas hedbendu, Latvijas karoga trūkuma dēļ
Amerikāņiem šādos kalnu biezokņos jau sākotnēji nekas nespīdēja, un tie taču pat nav džungļi
Vietām vienmuļi
Vietām nē
Viss daunhila faniem
Un vienkāršajiem mirstīgajiem
Labākais terases paraugs, kas man ir
Būvē ceļu, rok pamatīgi
Kur nu vēl Daugavai!
Šī ir zāļu tēja cienītājiem. Es esmu cienītājs.
Iebraucām ēdnīcā paēst
Vienu no viņām sauc Huong, kuru tieši, un kā to izrunā, neatceros
Saku taču, Daugava atpūšas
Lūk, šī zaļā tējiņa ir laba (tik, cik vispār var būt labs dzēriens ar cukuru un konservantiem)
Lieliska laiva
Tieši šādu skatu dēļ es uz Vjetnamu arī devos
Dārzeņus te ēd visi un vienmēr
Jūras veltes arī
Vienkārši dievinu, kad pilsētas vidū ir tāda mīlīga dzelzceļa pārbrauktuve
Man vispār ļoti patīk dzelzceļi, lūk tā.
Atbalsta mūsu vojažu
Kam nav motobaika, tiem nākas iejūgties
Atkal parasta māja, tiesa, ļoti liela
Atkal serpentīns vai vienkārši kalnu ceļš
Uzbraucām virsotnē
Te bija labi. Pirmkārt, pacienāja ar kaut kādu rozā krāsas zāļu tēju. Otrkārt, pateica, ka tālāk ir tikai uz leju, proti, mēs esam pārejā. Diemžēl jau satumsa, kas prieku nesagādāja.
Onkulis parādīja, ka tēja, ko es dzeru, ir taisīta no koka (zemāk foto ir)
Atpūšamies
Šis ir koks, no kura taisīta tēja (auksta, pēc garšas tāda nekāda, bet tāpēc ka bez cukura)
Lūk, arī tējiņa
Visi velk no bongiem
Diemžēl līdz pilsētai mēs tikām jau tumsā, pa sliktu ceļu ar bedrēm un dubļiem, kā arī ar ne pārāk labu apgaismojumu (izņemot mani). Kuru reizi jau pārliecinos, ka šādos braucienos lukturim jābūt obligāti, un aizmugurējam arī.
Ar viesnīcu sanāca smieklīgi. Par laimi, neskatoties uz vēlo stundu, cilvēki uz ielas vēl bija sastopami. Mēs viņiem ar zīmēm rādījām, ko mums vajag, uz ko viņi rādīja uz priekšu pa ceļu. Tā mēs līdz viesnīcai arī nokļuvām. Tā strādāja, iekšā dega gaisma, taču neviena nebija, un parādes durvis bija ciet. Nācās zvanīt pa telefonu, kas ar lieliem cipariem bija uzrakstīts uz izkārtnes. Otrā galā nezināja angļu valodu, bet saprata pietiekami.
Kāpēc saprata? Tāpēc, ka zvanīju es uz ielas pretējo pusi. Es jau domāju, ka vajag aiziet tur sākumā pajautāt, bet kaut kāpēc nolēmu zvanīt. Jebkurā gadījumā džeks ātri atskrēja, pēc brīža atrada administratori, kura mūs ielaida un paskaidroja, ka ieeja ir no sāniem. Viesnīcas cenu neatceros, bet tās visur ir aptuveni vienādas. Kaulēties var, bet, ja cena jūs apmierina, var arī nekaulēties. Es uzskatu, ka mazāk par 10 baķiem par istabu tas ir tīri cilvēcīgi, un var nerīkot debates.
Blakus termosam ir mikromiskaste, rets gadījums
Baldahīni — kvalitātes zīme!
Boilers, protams
Vannas istaba liela, duša neaplej tualetes papīru, retums
Klozetpods
Vannas istabā bija divi lieli (milzīgi, 8 cm gari) tarakāni, beigti. Foto es jums nerādīšu, pats no kukaiņiem baidos.
Atradām arī ko ieēst, tiesa, ne uzreiz
Toties daudzveidīgi. Zaļumi kopīgi
Gaļa atsevišķi
Rīsu kalns (neatceros, manuprāt, katram savs kalns)
Zināmā mērā eksotika — cūkas ādiņas, no ausīm, droši vien
Mērcē mērcē
Tomātus arī mērcē, īpašā asā mērcē
Viesmīlis (bet varbūt arī saimnieks-pavārs vienā personā) vārdā Lams (Lam)
Pieēsties līdz ūkai, kā parasti, maksā aptuveni 3-4 dolārus no cilvēka. Angļu ēdienkartes nav, tāpēc nākas bakstīt ar pirkstu uz svešiem galdiem. Kautrēties nevajag, visiem pofig, galvenais smaidiet vairāk un tēlojiet sejā sapratnes grūtības.